Kas ir labs sidrs?

Varbūt tad varam vienoties, ka šeit es izklāstīšu savu personīgo sidra labuma/vērtības noteikšanas skalu, kurai, protams, jūs drīkstat nepiekrist (vai daļēji piekrist). Gan jau būs noderīgi dzirdēt, ko par šo tēmu saka sidrdaris ar vairāk kā 10 gadu sidra gatavošanas pieredzi.

Pats sev esmu definējis tādus kā 5 sidra "vērtības" līmeņus: nesidrs, sidrelis, normāls sidrs, labs sidrs, īpašs sidrs. Pēc šīs skalas, manuprāt, arī pats baudītājs var mēģināt saprast līdz kuram sidra izpratnes līmenim šobrīd ir ticis. Nevienu sidra zīmolu nepieminēšu. 

Viszemākais līmenis. Nesidrs. 

Kā atpazīt? Spēcīga mākslīgu aromatizatoru smaržā: ja uz etiķetes rakstīts, ka melleņu sidrs, tad spēcīga melleņu smarža, ja bumbieru sidrs, attiecīgi klišejiska bumbieru smarza. Nedaudz aizdomājoties var atpazīt, ka visas šīs smaržas jau ir justas lētās limonādēs, jogurtos un konfektēs tā teikt no tieši tiem pašiem aromatizatoriem. Vienmēr nemainīga garša un smarža. Gandrīz vienmēr izteikti (šķebinoši) salds.

Ražots tiek alkoholisko dzērienu lielajās fabrikās. Ražo visu cauru gadu - nav sezonāla ražošana. Ražas gads kā tāds vispār netiek pat pieminēts, jo tam nav pilnīgi nekādas nozīmes.

Zems - gandrīz ciešams līmenis. Sidrelis.

Šeit domāti tādi industriālie sidri, kuru sastāvā ir stipri vairāk un no labāka sulas koncentrāta pievienotas sulas. Bieži 35% un vairāk sulas sastāvs. Parasti arī garšā piesātinātāki. Sidra pazinēji gan tomēr viegli atpazīst (atmasko), ka negaršo kā normāls, īsts sidrs, bet tomēr līdzinās īstam. Liela daļa angļu industriālie sidri ir bāžami šajā maisā. Tāpat arī daži vietējo dzērienu fabriku ražojumi. 

Kā atpazīt? Šie parasti ir nedaudz dārgāki, bet tomēr gana zemās cenās. Bieži starp šiem ir arī sausāki (bet ne sausi), attiecīgi pussausie, pussaldie. Nereti tāpat tiek pievienoti mākslīgie aromatizatori. Piemēram, "ābolu sidrs" smaržo klišejiski pēc āboliem identiski ābolu ledenēm. Tā ir droša pazīme ka pievienots aromatizators. Dabīgi sidri nekad nesmaržo tipiski pēc ābola, līdzīgi kā vīnogiu vīni nesmaržo kā svaigas vīnogas. Tāpat arī šie sidri pārsvarā tiek iekrāsoti, lai krāsa būtu tumšāka, košāka. Pamatā no pašiem prastākajiem šie atšķirās ar to, ka garša ir pilnāka, un kopējais garšas balanss jau sāk atgādināt īstu sidru.

Ražoti tiek visu cauru gadu, jo svaigi augļi netiek izmantoti. Ražas gadu, protams, neraksta, jo tam nav nekādas nozīmes.

Te beidzas stāsts par neīstiem sidriem.

Normāls sidrs.

Šeit jau ir runa par īstu sidru, kuru gatavo no svaigi spiestas ābolu sulas. Pilnībā cienījams un respektējams produkts. Šim līmenim es pieskaitu sidrus, kas gatavoti no komercāboliem - garšā nedaudz neitrālāki, pliekanāki  - ne kā no vecajām šķirnēm, sidrāboliem, paradīzes āboliem vai mežāboliem, kurus minēšu nākamajā līmenī. Parasti garša ir (pa)plāna, jo trūkst tanīnu. Aromāti dabiski: no vīnīgi tīriem līdz savvaļīgi "netīriem". Krāsa parasti gaiša. Gatavots reizi gadā - rudenī, kad ir gatavi āboli. Reizēm norāda arī ražas gadu. Garša ir mainīga. To ietekmē izmantoto ābolu šķirnes, ābolu augšanas sezonas laikapstākļi un ražosanas metodes. Salduma pakāpe: sauss līdz salds, bet visbiežāk pussauss vai pussalds.

Tāpat šajā līmenī skaitu sidrus ar (dabiskām) pievienotām garšām: dažādu ogu, augļu, garšvielu, dārzeņu, ārstniecības augu, apīņu. Visbiežāk būs sastopami pussausi līdz saldi sidri ar pievienotām garšām. Sausi retāk. Parasti tieši šādi sidri piesaista jaunos sidra entuziastus, viņu pirmajos "īsta sidra" meklējumos. 

Bet šeit viss labais tikai sākas...

Labs sidrs.

Šajā kategorijā lieku īstus sidrus, kas gatavoti no īpašākiem āboliem: vecajām ābolu šķirnēm (Sīpoliņš, Antonovka, Safrāna pepiņš, Lietuvas pepiņš, Rudens svītrainais, uc), paradīzes āboliem, sidrāboliem, mežāboliem. Parasti tiek norādīta arī raudzēšanas metode - ar savvaļas raugiem vai ar pievienotu vīnraugu. Norāda arī ražas gadu, jo tam ir nozīme. Gatavots, protams, reizi gadā - rudenī, kad ienākas gatavi āboli.

Garšā diezgan pilns, ar izteiktu savu raksturu, parasti arī krāsa nedaudz tumšāka vai pat jau izteikti zeltaina, dzintara, vara vai bronzas. Arī smaržā bagātāks, intensīvāks par iepriekšējo līmeni. Biežāk sauss, pussauss. Retāk pussalds vai salds. Šāds sidrs spēj iepriecināt jau diezgan pieredzējušus un prasīgus sidra baudītājus, bet arī jaunāki sidra entuziasti patīs novērtēt.

Īpašs sidrs.

Šeit jau ir runa par dažādām niansēm, kuras interesantas šķiet jau diezgan pieredzējušiem sidra baudītājiem vai pat pašiem sidrdariem un citiem nozares ekspertiem. Varētu teikt, ka līdz šim līmenim ir dabiski jāizaug daudz degustējot, iedziļinoties dažādu ābolu šķirnēs, gatavošanas metodēs un citās niansēs. Bet tas nenozīmē, ka jaunākiem sidra entuziastiem šo līmeni nevajadzētu degustēt. Noteikti vajag! Bet esiet pacietīgi pat, ja uzreiz nepielec! Gan jau ar laiku atvērsies un tad "zemāki līmeņi" jau šķitīs nedaudz mazāk interesanti. "Zemāki līmeņi" rakstu pēdiņās, jo iepriekšējie divi līmeņi nav zemāki burtiskā nozīmē, bet gan tādā kā nozīmīguma, vērtības izpratnē. Un neaizmirstam, ka šis ir manis pašizdomāts sidra vērtēšanas princips un jūs varat droši tam nepiekrist.

Augstākajā līmenī mēs runājam par vienas vai dažu konkrētu vispiemērotāko ābolu šķirņu sidriem. Un visas izmantotās ābolu šķirnes, protams norādītas uz etiķetes. Tāpat arī norādīts ražas gads, jo tam ir liela nozīme vai piemēram vasara bijusi karsta vai auksta, sausa vai lietaina, vai karsts bijis vasaras sākumā, vai varbūt tikai augustā, utt. Katra laikapstākļu nianse šeit piedalās garšas veidošanā, jo visi augļi ir pašas sidra saimniecības audzēti un vākti pievēršot rūpīgu uzmanību gan audzēšanas metodēm, gan īstajam augļu gatavības brīdim novācot ražu. Tātad ābeļdārzs ir svarīgs. Un izvēlētās konkrētās šķirnes arī. Un tas ir arvien populārāks mūsdienu "trends" gatavot vienas, divu, trīs vai vairāku šķirņu sidrus, tādējādi ļaujot iepazīt šķirnes nianses dzēriena baudītājiem. Bieži "jaunās pasaules" sidri šajā žanrā spēlējas izmantojot vienu (vai divu) angļu vai franču sidrābolu šķirni, kuru kupažē (jauc kopā) ar kādu konkrētu savam reģionam tipisku īpašu ābolu šķirni. Tad gala sidrā tanīni parasti ir tipiski konkrētajai sidrābolu šķirnei, bet skābums un aromāta nianses pienes vietējās ābolu šķirnes. Domu sapratāt? Vārdu sakot, pievēršam uzmanību konkrētu ābolu šķirņu tipiskajām niansēm. Tāpat pievēršam uzmanību no kurienes ir šis sidrs. Vienas un tās pašas šķirnes sidrābols audzis Anglijā, Austrālijā vai Latvijā garšos līdzīgi, bet atšķirīgi. Vīnu gadījumā to sauc par terroir - kad mēģinam atpazīt un izbaudām konkrētā reģiona (klimata, augsnes, vietējo gatavošanas metožu) garšas nianses. Tāpa arī gatavošanas metodēm šajā līmenī ir liela nozīme. Dažām ābolu šķirnēm piestāv raudzēšana savvaļā (bez pievienota rauga), citām savukārt "kulturālā raudzēšana" (ar pievienotu konkrētu vīna raugu), tāpat arī cik ilgi pēc raudzēšanas sidru iztur/nogatavina. Jā, reizēm sidru iztur arī ozolkoka mucās. Tas arī ir interesanti. Tam visam ir nozīme. Un jo vairāk uz etiķetes atklāts, jo interesantāk šādu sidru baudīt un analizēt. 

Nobeigumā gribu vēlreiz uzsvērt, ka visi trīs iepriekš minētie  īstā sidra līmeņi ir labi un nav jāuztver kā savstarpēji konkurējoši. Drīzāk ir runa par tādu kā izpratnes un baudīt spējas "dziļumu". Daudzas īsta sidra darītavas gatavo sidrus visos trijos šajos līmeņos. Arī mēs Mr. Plūme sidra darītavā gatavojam gan "vienkāršākus" sidrus, kas saprotamāki jaunajiem sidra entuziastiem, gan arī īpašus dažu šķirņu sidrus, kas raudzēti savvaļā un arī ilgāk gatavināti - tos jau rūdītiem sidra gurmāniem.

Pērkam īstus sidrus, iedziļinamies un nirstam arvien dziļāk sidra garšu pasaulē! Priekā!

Nav komentāru

Komentēt